Šodien es ar mammu skatos Titāniku, un viņa man apstāsta visu, kas tur notiek. Arī uz priekšu un atpakaļ. Ik pa brīdim saku, lai pārstāj to darīt, jo es taču redzu visu to pašu un ne pirmo reizi, bet viņa nav nekāds mīkstais piemājas lazdu rieksts. Kad mamma sāk skaļā, lauztā intonācijā pamācoši atkārtot, ka, piemēram, "tāpēc vienmēr visu vajag izrunāt, VIEN MĒR", es nespēju valdīties un smejos kā aptrakusi. Tas viņu uzkurina. "Smejies, smejies, tad redzēsi. Tad PIE MI NĒ SI MANUS VĀR DUS, PIE MI NĒ SI". Viņa domā, ka nepiekrītu idejai par vajadzēšanu izrunāties, ne nieka neaptverot, ka smejos par to, ka viņa to saka.
Taču, ja valentīndienas manā dzīvē būtu īpašākas, vislabāk es būtu gribējusi, lai man uzdāvina biļeti uz Chinawoman, uzcienā ar cigareti un pasaka kaut ko smieklīgu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru