Labprāt pastāstītu, kā man te iet, bet domas līdz ar hormoniem, enerģijām un adaptācijas līkni ārdās un ellējas. Vienu mirkli pārliecinoši jūtos kā matos caurberzēts balons pie griestiem un atkal nākamo guļu netīrā grīdā mikls un pārsprādzis. Tā jau vienmēr ir bijis, šie pretstati - dzīvot! un mirt.
Nedēļas laikā Āfrikā ir paguvusi ienākt Ziemeļeiropā, un Antarktīda sauļojas Krievijas dačās. Pasaule pārvietojas. Skumstu bez gala un staroju ar tādu jaudu, ka gribas sev muti piebāzt ar zemi. Ceru, ka tā ir tā Lielā Nekārtība pirms Lielās Kārtības. Pirms kāda mēneša, pāris, vēl domāju, kā tas var būt, ka jūtos tik normāli. Labi, pat jāsaka.
Ir daudz kā, ko noskaidrot.
Ir daudz kā, ko noskaidrot.
Bet tas, kas ir pārrredzams pat bez brillēm caur attālumu - šī atbraukšana un būšana būtu vispiemērotākā īsam, liriskam dzejolim. Trīs mēneši, kā jau zināms, ir visoptimālaikais laiks, un mūžīgi gaišās Somijas naktis, tāpat kā garās un saulainās pēcpusdienas ar visu to dabu un zemes un valodu svešumu spētu līdz aklumam aizraut.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru