Reizēm es tik ļoti nepievilcīgi skatos virsū, jo nevaru izlemt, vai esi līdzīgs pērtiķim vai tomēr nē. Bet citreiz, jo gribu ieraudzīt to, cik skaists vai varbūt visskaistākais esi. Un es tiešām varu ilgi blenzt. Uz muti un degunu un acīm, un acīs, un acīs no sāna un, kā tu ēd. Tu jocīgi ēd. Tiešām pērtiķis. Un tad uz rokām un muguru, un kājām, un dibenu. No augšas līdz apakšai, no viena sāna līdz otram, no ārpuses līdz iekšām. Tiešām visskaistākais. Nevar saprast.
Bet vienreiz es paraudzījos pavisam īsu mirkli, tik vien kā paskatījos atpakaļ un tad vēlreiz atskatījos, lai būtu vairāk kā droša. Man aiz muguras sēdēja bērnības un pusaudžu un, ja manī būtu arī kas vecāks un nobriedušāks, arī tā visa izsapņotais tēls, kurš sēdētu man blakus un apkārt, un, ja nesēdētu, tad arī sēdētu. Mājīgs, liels un īsts un, bez šaubām, skaists. Bet tas vairs nebija tēls, bet mans draugs un biedrs, un blakus un apkārt sēdētājs.
Saprotams, es briesmīgi nobijos. Zaudēju daļu valodas, pašapziņas, prāta, miega, noteikti arī kaudzi kaloriju un vēl visu ko. Tomēr es nesūdzos. Jo tas ir tāds brīnums gandrīz kā Rainis un Aspazija šķīvī ar krītu vai ogli un svecēm, kurus tā arī nekad neieraudzījām.