vispār jau divas ar pusi nedēļas, bet re kā prāts jau automātiski saspiež nepriecīgo pieredzi īsākā laika nogrieznī. un pareizi ir. īsa atmiņa man daudzkārt dzīvē ir noderējusi.
vispār sāpes ir ļoti interesanta lieta. tās nekad nevar izdomāt. piemēram, es mēroju savu trīspadsmit kilometru garo notikumiem apvīto maršrutu vīksna-balvi, un iedomājos, kā būtu, ja mani sašautu. kā man sāpētu cauršautā miesa, kā es varonīgi ciestu un ģībtu.
man nav ne jausmas, kā tas vispār sāp, jo ar mani nekad nav atgadījies, bet tik un tā es cenšos iztēloties. un arī, ja es iedomājos par atpazīstamām miesas kaitēm, man piemetas trīsas un nelaba dūša, tomēr tas nebūt nav tas pats, kad tevi patiešām piemeklē attiecīgās likstas. un tieši tāpat ir arī ar tām sāpēm, kuras mēdz dēvēt par sirdssāpēm. ir dažādi faktori, kas palīdz tām atraisīties - sadomāšanās. hormoni, alkohols, filmas, mūzika, literatūra, gadalaiks u.c., bet šādi izaicināta sāpēšana ātri pāriet vai to var viegli remdināt. bet, kad patiešām notiek kaut kas, par ko esi kādreiz iekšējās drāmas dēļ iedomājies "kā būtu, ja..." un jau asarainā nepatikā noskurinājies, ir... no vienas puses - daudz vienkāršāk.
tev vienkārši sāp, un īpaši nelīdz ne jaunas dienas pienākšana, ne pastaigas svaigā gaisā, ne alkohols, ne draugi. tāds interesants stāvoklis, kuru jūs ar laiku dziedējat uz pusēm. un, kad brūce jau ciešami aizvilkusies, tu atkal par to aizmirsti, un nespēj pa īstam iztēloties (atcerēties). jo sāpes nevar izdomāt.