monstrs

Tātad, pirmās (vispār otrās) grūtības mātīšu pasaulē. Esmu vīlusies, ka viss nenorit gludi un esmu saslimusi. Jo kaut kur iekšās tomēr dzīvo tā ticība, ka slimo vājie un katrs var pašizārstēties. Man neizdodas jau nedēļu. Kļūst arvien sliktāk, kā rezultātā esmu zaudējusi krietnu daļu ticības sev. Esmu zaudējusi arī dzīvesprieku. Brīžiem gribas pārkost vēnas, cik ļoti grūti ir turēties pretī niezei. Esmu dusmīga, neapmierināta, nelaimīga, vientuļa topošā mātīte, kas domā par nāvi, ienīst sevi par to un meditē uz šo stāvokļu aizdzīšanu, jo netic, ka var izveseļoties dusmās. Ir ļoti grūti. Visi ārsti kā viens saka, ja paliek vēl sliktāk, sauc ātros. Ir arī bailīgi. Kas man kaiš, nezinu. Nātrene? No kā, neviens nezina. Es arī. Par to arī uz sevi mācos nedusmoties. No ķermeņa līdz viduklim palikuši vien daži brīvi ādas laukumi. Vakar, braucot pēc pasūtītajām zālēm uz otru pilsētas pusi, apskaudu visas atsegtās kājas, pat omīšu. Nezinu, vai tas maz paliks bez sekām. Gribējās justies grūtniecības skaistai (jo objektīvi apvēlušās pīles nav pats skaistākais) un mīlētai, bet jūtos kā neglīts lohs. Bet atkārtošu sev vēlreiz - es tikšu ar sevi galā.