Šķiet, ka ķermenis jau ir miris. Nedabiskas mokas ir dzīvot līķī. To vairs nav iespējams kontrolēt, nav iespējams nest. Gara paliekas tur sevi pie dzīvības ar alkohola smakojošajām jūrām, kuru garšas vairs nav jūtamas. Vakar grasījos braukt uz jūru nomirt, bet pamiru pusceļā. Vairākkārt biju šo ainu iztēlojusies, kā visapliecinošāko, sāpīgāko un manis iznīcinošāko, bet cerēju, ka tā neīstenosies, un kļūdījos. Tagad tā seko aiz katra cita atmiņu kadra, kontrastējot ar redzētā cilvēka smaidošo tuvplānu. Iespējams, viņa mati neapdzīvo vairs viņa galvu, bet gan ir sapinušies, satinušies starp visām rievām, kas atrodas manējā. Jūtu to smaržu, garumu un kustību. Gribētais, negribētais, sapņotais, bijušais, esošais, redzētais, runātais, dzirdētais, sajustais, nesajustais… Viss vienā vājprātīgā, sajukušā, skaļā, traucējošā, dulnā, apmātā, murgainā dejā nomīda manas gara paliekas, izdzēšot robežu starp miegu un nomodu. Par visu visvairāk gribu saprast, kāpēc tā notika. Meli, par visu visvairāk gribu, lai būtu noticis savādāk. Lai mati vītos starp pirkstu locītavām, sejas vaibstiem, līstu acīs, mutē, degunā, jebkur, tikai ne vien bezprāta rievās.
Bet miesu skar vien lipīgas asinis, asaras, pelni un pēdējās cerības, kas saglabā nespēju pazust pavisam, ieplūst tukšuma bezgalībā. Kā akvarelim nogrimsot ūdenī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru