dzīve izrakumos

Starp savu vēmekļu maisu un vecmammas zaptes burku skumstu un zinu, cik labi būtu tikt vaļā no tās, kas sabrūk starp tiem. Uzbūvēt sevi no jauna no sīkiem akmeņiem, skaidām, šķembām, skrūvēm, dzirkstīm, no visa, kas palicis pāri, būvējot kārtējo nemiera pili vai torni, vai debesskrāpi, un izbirt pa pasauli, aizpildot bedres, kurās esmu lauzusi savu drosmi, sirdi un prātu.