Es biju vien mirklis, vien saldkaisla ilūzija, kas brīdim bija tik nepieciešama. Lai mīlestība iedegtu garā spēku. No jauna. Es biju vien sapnis, kurā gūt patvērumu no noskumušās, noskrandušās, nekoptās ikdienas. Es biju vien krāsu palete, ar kuru izkrāsot dienas, lai saprastu, cik mīļās krāsās tās bijušas iepriekš. Es biju vien līdzeklis, jauns zālājs uz gadiem mītās takas vai jauns dzēriens uz gadiem nodzertā galda, vai jauna pietura tik zināmajā maršrutā. Viens mirklīgs iespaids, kas sajundī jutekļus, bet krūšu kabatā netiek likts.
Vien nesaprotu, kāpēc arvien esmu cilvēks. Kāpēc nejūtos kā lietderīgs mirklis, bet gan tikai kā izkrāsots, izmīts un iztukšots.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru