nočņiks

Biju draudzenes jaunajā noīrētajā dzīvoklī. Fantastisks. Tuvākais nočņiks tas, kurā gājām izdzert vēl kādu alu, kad pie sliedēm palika pārāk vēsi vai slapji. Vai beidzās alus. Vasara iebelza sejā ar tik piesātinātu nostaļģiju, it kā tā būtu bijusi pirmā. Mēģināju atcerēties kādu juceklīgu atgadījumu, bet nespēju. Atminos vien cigaretes, pīrādziņus un apinīti, kurš neparastā kārtā toreiz garšoja pēc atšķaidīta degvīna. Atceros vēl vecu vīru un mazu zēnu, kas bija biljarda pretinieki. Jautāšanu pēc tualetes atslēgas, demotivējošas pārraides televizorā. Ne sarunas, ne klusumu.

Slinkums un iemīlēšanās ir bezgalīgākie strauti manā vieglprātīgajā un garlaicīgajā esencē.

Ziema vēl nav sākusies, vai varbūt tā jau ir beigusies.