„Iepazīties tuvāk” raisa tādu pašu sajūsmu kā „angļu valodas eksāmens rīt septiņos no rīta,” un doma, ka kāds mērķtiecīgi bruģē taciņu ceļam uz manis gultā ievilkšanu, liek man mazliet nomirt savos vēmekļos.
8. martu gribu pavadīt ierasti. Stāvot tramvajā starp ikdienas rūpju sagrauztajiem vīriešiem, kuri sievieti redz kā pannu uz plīts, pirkstu galus iekrampēt tajā melnajā ādas (?) rokturī,un otrai plaukstai ļaut sevī ieguldīt plastmasas maisu rokturus, kuri, tāpat kā labās rokas muskulis, cīnās par satura noturēšanu. Vienīgo sveicienu saņemt no mammas, kurai ar to nav nekāda sakara, un vakariņās ēst ceptus kartupeļus. Bez nekā.
Ne tāpēc, ka neciešu sievišķību, ziedus, palīdzību, uzmanību, un man garšo kartupeļi. Tāpēc, ka reizēm dzīve ir prasta, noplukusi un bezcerīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru