Te nebija elektrības. Te nebija elektrības, interneta, un man nebija ne jausmas, ka drēbes mazgāšu ar rokām un pienu glabāšu uz palodzes. Te nebija nekā, kas man patiktu. Dzeltenas sienas, neglīti brūna gulta ar baisām modeles kājām, drēbju skapī spainis un birste un skapī, kurš iebūvēts krāsnī, pilns ar skrūvēm un tukšām burkām. Uz apdrupušajiem ķieģeļiem ar roku rakstīts "ja tu ticēsi uzvarai, uzvara ticēs tev", pie spoguļa pielīmēta sirsniņa un šausminoša sajūta, ka istabā vairojas blusas.
Man tikai vajadzēja paspert dažus steidzīgus soļus, atraut vaļā sakaltušos loga rāmjus, lai laimīgi ieelpotu. Visai skaidri zināju, ka arī turpmākos vakarus regulāri pavadīšu raudot, izmisusi un nelaimīga, bet tik pat labi sapratu arī to mazo gabaliņu labsajūtas, kas bija uzplaucis un solījās neiznīkt. "Man ir sava vieta" pārliecinoši un lepni sitās krūtīs. Jā, tā bija laime.
Pazaudēju internetu, atrāvu vaļā aizskočoto logu, piedzēros, piedzēros vēlreiz, pārbīdīju mēbeles, un esmu atpakaļ pirmsākumos. Viena un apmaldījusies. Un visai skaidri zinu, ka, lai arī nemanāmi, dzīve iet uz augšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru