labvēlīgais tips

Rīts ir pamodies agrāk par mani. Ir brīvdiena, un es vairs nezinu, kā ir mosties pēcpusdienā.

-          Nu.
-          Ko nu.
-          Dzīve ir skaista?
-          Skaista, jā.
-          Dažreiz dzīve ir skaista...
-          Nē, dažreiz tā ir neskaista.
Atbildēju tam bez matiem, kurš mīl stāstīt, ka ir lielkņazs, pērk lētā gala piena desu, augļus, dārzeņus, aliņu, dzīvo bez sievietes un vakar paņēma arī jaunos zefīrus. Krējuma. 394213

Atceros, ka laikos, kad nespēju sevi iedomāties šaurās biksēs, bez drediem un dzeršanas skverikā, strīdējos ar vienu draugu par to, ka cilvēki ir stulbi. Viņš neparko negribēja piekrist un ņēmās man skaidrot vēsturi. Centos viņam pateikt, ka piekrītu – cilvēki ir arī gudri. Bet cilvēki ir arī stulbi, totāli stulbeņi. Visam ir abas puses. Cilvēks ir gan ļauns, gan labs, gan priecīgs, gan bēdīgs, gan spēcīgs, gan arī vājš. Dodiet man sauli, un būšu mūžīgā uguns. (http://www.draugiem.lv/blogs/?p=6094826) Dodiet man tumsu un pelēcību, un būšu salauzts sērkociņš.

Kaimiņš jautāja, vai kādreiz jūtos arī normāli. Tik depresīva un skumja. Un nākamajā dienā teica, ka tomēr mani nevarot saprast – it kā ārkārtīgi depresīva, bet ar cilvēkiem, te kompānijā tāds saulstariņš. Kas tur ko nesaprast.

Cīnos.
Atbildēju, pirms mans galvā runājošais draugs paguva pajautāt, kā man iet?
Pilnīgi pretēji upei, kas plūst uz okeānu bez kādas gribas un piepūles. Plūst un līksmo par katru akmeni sejā.