1. Fanošana par kaķiem. Man ir vienalga, ka jūs mīlat kaķus, lai arī cik reizes viņi neaizčurātu jūsu dārgos paklājus, nesadīrātu tapetes, nepievemtu gultā, nesaplēstu rokas un neizēstu naudas maku, jo viņi taču ir kaķi. Tas viss ir okei līdz brīdim, kad jūs sākat dalīties ar mani savās jūtās, iegrimstot tādās detaļās kā... patiesībā jebkurās detaļās. Tas ir tikpat kaitinoši, kā runāt par drēbēm. Es klusībā ceru, ka drīz pienāks diena, kad šīs modes/apģērbu tēmas kļūs tikpat reti apspriestas kā vēdera izeja vai kas tamlīdzīgs. Patiesībā es labāk uzklausītu kādu kaku stātu, nevis stāstu par tavu nereāli kruto kaķi, pasargdievs, vēl nereāli kruti apģērbtu.
2. Man besī, ka vecāki savus bērnus baksta, rausta, stumda. Piemēram. Veikalā ienāk ģimene - sieva, vīrs, bērns. Un PIRMS dārgā atvase ir vispār kaut ko uzsākusi darīt (iet vecākiem pa priekšu, atpalikt, gribēt, aiztikt preces, neizlemt), vecāki startē aizrādīšanas maratonā. Viņi runā paši ar sevi, un ir sajūta, ka viņu rīcībā tīri nejaušā kārtā ir nonācis bērns, par kuriem (bērniem) tie zina tieši tik daudz, ka tie ir jāaudzina, jāmāca, ka bērni ir dumji (jo ir mazi) un to galvenā funkcija ir klausīt vecākus, kuri par viņiem ir atbildīgi. Tad nu šie vecāki, negribēdami izskatīties pēc muļķiem, kuri neko nerubī no bērnu audzināšanas, ar pilnu jaudu pilda savus "vecāku pienākumus" pilnīgi bez kādas loģikas un vajadzības stumdīdami savu bērnu pa veikalu ar ahujenna viedajām neapmierinātības frāzēm fona mūzikas vietā. Man pat negribas neko teikt, kad uz to skatos, vienkārši besī.
3. Cilvēki, kuri nekad neatbild ar paldies un nekad nepasmaida.
1. Ciest nevaru pārspīlētos dzīvnieku mīļus. Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem viņi ir svarīga dzīves sastāvdaļa, bet arī man nepatīk, ja man par viņiem visu laiku stāsta, un ciklvēki nesaprot lietu, ka man nepatīk neviens dzīvnieks, viņi var pastāvēt, tikai nevajag lai viņi mani aiztiek. Es viņiem neko sliktu nedaru. Un tas nenozīmē, ka esmu slikts cilvēks'. Un cilvēki iet sviestā, jo dažreiz dzīvnieku šiem ir svarīgāki par cilvēkiem, bet tā nevajadzētu būt.
AtbildētDzēst2. Vecāki un bērni. Es tik daudz esmu redzējusi un dzirdējus, ka man vienkārši paliek slikti. Bērnu bieži vien ir kā lelles, kur noliks tur stāvēs. Bet tam bērniņam nav diezko interesanti skraidīt pakaļ vecākiem pa veikalu, neko neaiztikt, nerunāt, darīt tikai ko vecāki vēlas. Bet bērniņš tak vēlas apskatīties, pajautāt un nogaršot. Visam protams, ir arī savas robežas, arī par daudz bērniem nav lai atļaut, bet viņi nav lelles.
3.ciest nevaru cilvēkus, kuri nenovērtē otra cilvēka darbu, dažreiz viņiem viss liekas cik pašsaprotams. Bet dažreiz pietiek tikai paldies pateikt, vai no rīta satikt cilvēku ,kurš tevi sveicina ar smaidu uz sejas :)
Vienu dienu pīpēju vilciena stacijā, atgāju malā, lai tantei nepūstu virsū, viņa man pēc tam pateicās, ka es atgāju malā. Tas bija tik patīkami, ka cilvēks to ievēroja.