Reizēm es eju lēnām. Elpa spiež pie zemes. Ieelpo izmisumu, izelpo skumjas.
Kāds pēkšņi ir aizvēris krāsni manā kaklā. Dūmi izbiedētā ātrumā traucas uz augšu un atsitas tieši tur kaklam pa vidu. Es rīstos. Tvans sāk iesūkties ādā, es sāku gruzdēt. Un mani acāboli nogrimst piemirkušajā miglā.