skaistais cilvēk, tu visu dari nepareizi. un to tu beidzot sapratīsi raugoties uz nāvi, pārziemojot tīrradnē vientulībā un iekāpjot kaut uz brīdi, kaut vien ar kreisās kājas pirkstgalu klajā vienaldzībā.
un tad tu to atkal aizmirsīsi.
es reizēm gribu uz tevi sadusmoties. parādīt tavu aklumu, kādā šaurā komforta pārpildītā kastītē tu dzīvo. kādā mulķīgā egoismā. cik tālu tu esi pats no sevis, no savas gribas, no savas būtības. un cik neeksistējošas ir tavas problēmas.
bet tad es iedomājos, ka varbūt tev pietiek, tev būs gana vien ar savu skaistumu un varbūt vēl kāda otra skaistumu. jūs savilksiet kopā savas šaurās glītās pasaulītes, izlīmēsiet gar sienām greznus spoguļus un tā arī nekad sevi neiepazīsiet. bet jums būs labi, jums pietiks. un es esmu tā, kura augot grib uzart zemi, izaugt visapkārt mantijai, lai beigās ieaugtu kosmosā virs visu māju jumtiem, lai gan vīst ātrāk par augšanu. es esmu tā, kurai nekad nepietiek.