viss notiek pa īstam (?)

pateicoties labiem cilvēkiem, ar kuriem vakar iegāzām grāvī, manas nedienas bafā ir beigušās. četrus ar pusi mēnešus tā bija lielākā daļa manas dzīves, manu domu un notikumu. un cik kvēli es gaidīju aiziešanas dienu.
vakar otro reizi mūžā atrados mašīnā, kura apstājās grāvī ar mutīti mātē dabā. šis spēcīgais mirklis sasita arī manu seju, kā rezultātā rīt man beidzot nāksies uzzināt, kas ir slimības lapa. rīt, kad vajadzētu būt manai pirmspēdējajai darbdienai. es nekad vairs tur neatgriezīšos (savus traukus un dokumentus gan es savākšu), nesēdēšu uz ar kartoniem aplīmētā radiatora, nedzeršu ar kolēģiem jocīgus dažādu krāsu dzērienus no mežavota pudelēm, nemulsīšu no super glītās meitenes un pīppauzes nepavadīšu smēķējot ar foršajiem matiem, kurš tos ir nogriezis. kaķu tante, tante, kas rupji lamājas, bet mani sauc par peciņu, foršais vīrietis, kurš dzer šņabi vairāk kā jebkurš cits, bet nekad nav redzēts piedzēries, onkuļi, kas miedza man ar smaidīgu aci sasveicināšanās vietā, zēns, kura zobu fotogrāfijas ir uz cigarešu paciņām un kuram vienmēr esmu patikusi, tante, kas uzskata, ka esmu skaista, atpalikušais zēns, kura mīļākā frāze bija "nu turies, turies, skaistulīt", laimonis ar saviem mūždien laimētajiem krāmiem, lielīgajiem stāstiem, perverso humoru un slikto elpu, pieklājīgais krievu tautības agdama mīlētājs ar ziļonkas tetovējumiem, skolēni, flirtīgais vīrietis ar spārnotajiem vectēva teicieniem un daudzi daudzi citi. man ir 378 odu kodumi, pārsists zods, sastiepts kakls, uzsista acs un es nekad tur vairs neatgriezīšos. tādā dienā kā šodiena, to ir ļoti grūti saprast, sevišķi pēc "elza berga - piektdiena" video noskatīšanās.