Ziemā man uznāk tāda depresija, ka gribas savu virtuvīti, kur cept tortes un šmorēt cūkas, un sunīti, ar ko piesnigušajā pļavā izvārtīt pufaikas, un pagalmiņu, kur agrās rīta stundās sniegu šķūrēt. Ieslēgt tēva platinieku, pariņķot vilnas zeķēs pa paklāju, dzerot tēju, pa retai reizītei arī vīnu vai balzāmiņu, un pāršķirstot kādu krievu klasiķi, dejot uz guļamistabu, kur pierakstīt arī savam domrakstiņam svaigu rindkopu. Gulēt labā gultā. Tādās sabiedriskākās dienās aizslīdēt ar speķa maizēm līdz bļitkotājiem vai pafanot par dzīvi un kūkām pie viesmīlīgajiem kaimiņiem. Varbūt arī sarīkot dzeju deju un džambu vakariņu, kur nu jau pačilot zem kaut kā nedaudz kosmiskāka. Dzīvot mežā. Būt siltumā.
Ziemā man uznāk tāda depresija, ka esmu vecmāmiņa.