vai tev mani vajag

Tā nu es tur gāju, noskurbušā miesā un grūtsirdīgā dvēselē, apcerot dzīves netaisnības un dzīves no-žē-lo-jamības, kad kāds labs cilvēks piedāvājās aizvest šo bezcerības mākto komplektu no nupat aizvērtā kroga līdz mājām. Jestruprāt piekritu, uztverot to kā zīmi par tomēr veiksmīgu nakts noslēgumu. Biju pat ar mieru labajam cilvēkam pakavēt laiku, aizbraucot līdzi uz lidlauku paspēlēties ar dzīvību. Vai varbūt kādām ķermeņa daļām.

Jā, tikai tur es sāku apjaust, kāds esmu optimists.

Briesmas asina jutekļus. Pālī gan tie ir pārāk truli, un tomēr man bija bail. Nenosakāmi motīvi, sarkani acāboli, derdzīgs smīns, pielādēta pistole, nakts, mežs, pieskārieni... 

Nē, man bija bail no tā, ka es kliegšu un neviens neatsauksies. Tik ļoti negribēti un nenovēršami šī stindzinošā sajūta, šīs nolādētās bailes no vienaldzības, no nevajadzības, izdrāzās caur manām sabojātajām iekšām, izgāžot melnu piķa lielceļu pār visām mazajām prieka taciņām.

Tāpēc, saviebusies smaidā, atkorķēju drosmi, iekārtojos ērtāk un, uzmācīgi gavilēdama, atdevos šai jaunajai negaidītajai pretīgajai pieredzei.

Tu esi viena un tu esi stipra, tas ir viss, kas tev jāzina.